Vairāku gadu garumā no sava mīļā īsspalvainā pundurtruša vācu vilnu, viņu rūpīgi ķemmējot kažokmaiņas laikā. Tā nu beigās izdevās savākt pietiekami lielu mučkuli, no kura sākotnējā doma bija savērpt dziju. Taču, cik meklēju par truša vilnas savērpšanu, visur bija runa par garspalvainajiem trušiem. Manam trusim spalva bija knapi ap 2cm. Vēl pēdējā cerība bija uzjautāt kādam, kas aizraujas ar trušiem un to vilnas izstrādājumiem. Beigās tapa skaidrs, ka savērpt dzijā, pat piejaucot klāt aitas vilnu, nebūs iespējams. Un šeku reku
raidījums TE! mani uzvedināja uz domu par vilnas safilcēšanu. Nezināju īsti, kā ķerties klāt, negribējās sabojāt tik cītīgi krāto vilnu, tāpēc sākumā izdomāju pamēģināt safilcēt sausajā tehnikā ar filcēšanas adatu. Iepriekš nebiju neko filcējusi, tāpēc nezināju, kā sanāks. Sanāca safilcēt vilnu pavisam nedaudz plakanāku, bet rezultāts nebija ne tuvu tāds, kādu vēlējos. Sapratu, ka būs vien jāfilcē slapjajā tehnikā, tieši kā raidījumā. Atradu vēl vienu
pamācību par čību filcēšanu, pēc kuras pamatā vadījos, un darbi varēja sākties. Nolēmu par labu cimdu darināšanai. Vilnu nekārsu, nebija pieejami instrumenti, taču iespējams tad būtu bijis vēl labāks un stingrāks rezultāts. Pamācībā otrajā solī teikts pielikt 1-2cm klāt uzzīmētajam siluetam, taču cimdu darināšanai patiesībā tas nebija nepieciešams. Es gan sekoju instrukcijai un pieliku klāt 2cm, taču rezultāts sanāca par platu (lieko beigās no viena sāna nogriezu nost). Neizmantoju "Kastani", bet paņēmu pa rokai esošās vecās veļas ziepes, samitrināju visu uz burbuļplēves un sāku berzt. Lai būtu vienkāršāk un nevajadzētu filcēt vairākas reizes atsevišķas daļas, filcēju trīs daļas - katru cimdu atsevišķi un vienu garu ovālu
desiņu, no kuras pēctam pārgriežot uz pusēm iznāca divi īkšķi. Pirmo cimdu cītīgi berzu visas 2 stundas, pie otrā jau sāku slinkot un berzu tikai kādu stundu, lielu atšķirību starp abiem nemanīju :) Tā tapa trušu vilnas filcēti cimdi. Taču viņi tik ļoti pūkojās, un diemžēl tāpat nebija pietiekami stingri, lai varētu valkāt vienus pašus. Īsā spalva nevarēja tik labi saķerties viena aiz otras. Tāpēc izdomāju vēl uzadīt cimdus pa virsu, un iekšā iešūt oderi.
No pirktas Lielvārdes jostas raksta šalles atlasīju raksta daļu, kas likās visforšākā cimdam. Vistrakāk bija ar īkšķu rakstu, jo katram cimdam sanāca citāds īkšķa raksts un īkšķa iekšpusē vēl raksta spoguļraksts. Nedaudz noņēmos, kamēr smuki visu pareizi sazīmēju uz lapas pirms adīšanas.
Adīju no Lanagold classic dzijas kā parastu adītu dūraini. Adāmadatas ø 2,25mm. Tā kā cimdam vajadzēja būt lielākam, jo pa vidu jānāk vēl safilcētajam cimdam, kopā uzmetu 44 valdziņus. Īkšķim atstāju 10 valdiņus (divus pēctam sānos uzcēlu klāt, kopā sanāca 22). Sviķeli adīju dubultgaru, jo pusi pēctam nolocīju uz iekšpusi. Ja reiz cimds tāds liels, tad lai arī mala neatpaliek, kā arī aiz tās iekšpusē varēju noslēpt oderi.
Oderi šuvu no trīs daļām, kā
redzams šeit. No flīsa auduma, lai būtu mīksti.
Sanāca ļoti pufīgi cimdi, taču fantastiski silti! Kamēr janvāra lielajos mīnusos citiem ķepiņas sala, es staigāju vienā mierā
